Druvas Vidusskola

,,Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijas dzimšanas dienā”

 

Labvakar, Latvijas iedzīvotāji! Sveicu Jūs dzimšanas dienā!

 98 gadi- tas ir daudz vai maz? Cik nobriedusi un spēcīga vai veca un vārga mūsu valsts ir tagad? Cilvēka mūžam tas ir daudz, bet mūsu tautas spēka simbolam ozolam tas nav nekas. Likteņupe Daugava cauri Latvijai plūst jau gadu tūkstošiem, un šie 98 gadi salīdzinoši tāds nieks vien ir. Kas mēs šobrīd esam, mazi bērni vai vīri spēka gados? Šķiet, ka mūsu valstij ir pienācis brīdis, kad latvietis nevar atļauties būt nabaga bārenītis, kas raud un ir žēlojams. Mums ir jābūt stipriem, spēcīgiem un pašpārliecinātiem. Reizēm ir ļoti grūti tam noticēt, bet mūsu spēks ir kopībā. Latviešu stiprums ir viņa sirdī un blakusstāvošajā latvietī. Ikviens kurš 1989. gadā stāvēja Baltijas ceļā šo spēku ir sajutis un diez vai kādreiz spēs aizmirst. Tas bija brīdis, kad neapbruņotu cilvēku karaspēks un pārliecība par savu taisnību spēja stāties pretī iebiedēšanas politikai un fiziskam pārsvaram.

Ja skatāmies vēsturē, latvieši nebūt nav klusi zemkopji, lopkopji, sēņotāji un ogotāji. Pēc tā laika vērtējuma kurši un zemgaļi bija spēcīgākie karotāji tuvā un tālā apkārtnē. Nerēķinoties ne ar ko, tie stāvēja par savu zemi un darīja visu iespējamo, lai rūpētos par savu ģimeni un kopienu. Gan tuvā, gan tālā pagātnē mūsu senči cīņā pret neuzveicamu pārspēku palika neuzvarēti.

Latvijas iedzīvotāju skaits pēdējos pārdesmit gados ir katastrofāli samazinājies. Tas nekādā gadījumā nedrīkst kalpot par iemeslu pesimismam un bailēm par savu nākotni. Latvietis ir cīnītājs, un pats veido savu nākotni. Tomēr latvietis nav nedraudzīga būtne, bet cilvēks, kas spējīgs pieņemt cittautiešus, kas savukārt respektē mūsu zemes vēsturi, tradīcijas un likumus. Pēc tiesas un taisnības, latvietis, tas ir sirds stāvoklis, nevis tīrasiņu ģenētiskais materiāls. Cik daudzi no mums var teikt, ka senči ir bijuši tikai latvieši? Latvietis ir cilvēks, kuram Latvija ir sirdī, lai kur viņš arī atrastos.

Ejot cauri šiem 98 gadiem, latvieši kā nācija ir mainījusies. Visa pasaule ir mainījusies. Ir nākusi klāt pieredze, ir bijušas lielas bēdas par zaudējumiem un vēl lielāki prieki par ieguvumiem. Latvija vairs nav tāda kāda tā bija 1918. gadā, un tā ir daudz citādāka nekā 20. gadsimta beigās. Toreizējais sauklis „kaut pastalās, bet brīvi” brīžiem šķiet naivs un sens. Brīžiem šķiet, ka esam kļuvuši par īgņām, kas nenovērtē to, kas mums ir, bet skaļi kliedz par to, kā mums nav. Tomēr laiku pa laikam ir brīži, kad latvieši spēj sadoties rokās un palīdzēt viens otram gan finansiāli, gan morāli.

Šajā brīdī mūsu valsts savā būtībā varbūt nav teiksma par Lāčplēsi, bet gan pasaka par Sprīdīti. Par mazu un pašpārliecinātu cilvēkbērnu, kuram pietiek dūšas cīnīties par sevi, par savu taisnību, aizstāvēt savus principus, rūpēties par vājākajiem un galu galā atzīt, ka laimes zeme ir mājas jeb vieta, kurai tu piederi.

            Svinot Latvijas- mūsu māju- dzimšanas dienu, domāsim par pagātni, tagadni, bet vēl vairāk- par nākotni.

            Dievs, svētī Latviju!

 

Rihards Tuka,

 Druvas vidusskolas 11.e klase