Druvas Vidusskola

Jau nedēļu mūsu 12.klases jaunieši  ir kļuvuši par SAVĒJIEM! Katram uz pirksta rotājas Žetonvakarā pasniegtais gredzens ar Druvas vidusskolas zīmi.

Skolas tradīcija ir, ka 12.klase gatavo izrādi, kas tiek demonstrēta skolasbiedriem, skolotājiem, ģimenei un draugiem. Šogad tika iestudēta Leldes Stumbres lugas “Stopētāji”. Lugu atdzīvināja un režisēja klases audzinātāja Maija Pūne kopā ar režisori Lindu Kapteini.

Izrādes tapšanas process ir īsts piedzīvojums, kurā iepazīt vienam otru, sadarboties, rēķināties ar citu laiku, mazliet notikt malā savas prioritātes, lai nonāktu krāšņā un gandarījuma pilnā pirmizrādes vakarā!

Izrādes tapšanā iesaistījās visa 12.klase, kur katram tika visatbilstošākā loma, kādam pat vairākas. Šo procesu atbalstīja un padarīja iespējamu arī klases audzinātāja Dace Dumbare, video veidotājs Anatolijs Dovgeļs, video un vizualizāciju meistars Artūrs Virbickis, skaņu un gaismu meistars Gints Jarašuns, deju soļu skolotāja Agnija Jaunbrāle un mūzikas skolotāja Dace Tapiņa.

Gandarījums par paveikto, bet mazliet skumji, ka šis piedzīvojums jau pagājis.

Mūsu 12tie noteikti ir klase ar LIELO burtu!

Ko par izrādi un izrādes tapšanu saka paši skolēni:

    Sindija Krista Neilande: “Ceļš līdz gatavai izrādei bija garš un šķēršļu pilns! Lai arī sākumā uzdevums, izveidot gredzenu izrādi, šķita nereāls, tomēr pēc vairākiem gariem mēģinājumiem mēneša garumā, pateicoties mūsu kolosālajām klases audzinātājām, tapa skaista, grandioza un vienreizēja izrāde! Tā noteikti uzlaboja mūsu klases kopējo atmosfēru un saliedētību, lai arī cik reizes kādam netiktu pateikts kāds skarbāks vārds, piedošanā un saprašanā slēpās atbilde! Patīkams uztraukums pirms izrādes, taču atvieglojums un skumjas pēc pirmizrādes, jo šis notikums ir pagājis!”

 

  Beāte Radziņa: “Šis gredzenu izrādes uzvedums, mūsu klasi saliedēja un satuvināja. Tās emocijas, kuras tika iegūtas šī visa notikuma laikā ir neaprakstāmas. No sākuma, pirms sākās runas par izrādi, ka būs jādara un jāmēģina, likās, ka būs galīgi garām, un, ka būs tā, ka dara tikai puse klases, bet pierādījās tieši pretējais. Mēģinājumos, kur visi bijām noguruši, bet tik un tā VISI sasparojāmies, darījām un palīdzējām viens otram. Vēlie vakari kopā, lika saprast, cik tomēr man pietrūks skola, tieši vidusskola, tieši mana klase un skolotājas. Pirms tam es par to tā neaizdomājos, bet šajā īsajā laika iepazinām vēl tuvāk viens otru. Tas bija tiešām forši. Likās, ka šis laiks ļoti vilsies un, ka vēl daudz laika šim.

Izrādes diena - tā noteikti ir manā īpašo dienu sarakstā. Šo dienu es vēlētos piedzīvot vēlreiz. Gan izrādi, gan svinīgo daļu. Tas bija tik īpaši, tik skaisti un galvenais, ka kopā. Tagad, kad pienākusi jauna nedēļa un brīvi vakari, man pietrūkst viss tas mēģinājumu laiks. Dienas tagad liekas tik tukšas. “Īstās izrādes diena” pagāja tik ātri, bet neaizmirstami.

Man no sirds patika un noteikti, ka nekad, nekad nevajag pārtraukt šo 12. klases izrādes tradīciju. Tā tiešām piepilda un satuvina❤️”

 

  Tīna Gūtmane: “Gredzenizrāde viennozīmīgi kļuva par atmiņā paliekošāko pasākumu no visa vidusskolas posma gan ar ilgajiem mēģinājumiem, gan arī tauriņiem vēderā pirms pašas izrādes un saviļņojumu pēc tās. Šis notikums nenoliedzami mūsu klasi saliedēja pavisam jaunā līmenī, ļaujot iepazīt vienam otru tuvāk un saprast - MĒS ESAM SAVĒJIE!”

 

  Grēta Baumane: “Redzot kā skolotājai Maijai mirdz acis par izrādes ideju, es domāju, ka klases vārda varu teikt, ka mēs jutām, ka ir jāatdod visi 100%, lai izrāde izdotos.

Viennozīmīgi mēģinājumi mūs satuvināja kā klasi un mūsu attiecības uzlabojās.

Patiess prieks un gandarījuma sajūta, ka tiešām viss sanāca.”

 

  Paula Grandberga: “Viens liels notikums mūsu vidusskolas dzīvē ir noslēdzies. Tas viens mēnesis likās  garš jo bija garie vakari, kas jāpavada skolā, bet tagad, kad tas ir noslēdzies ir ļoti liela tukšuma sajūta. Manuprāt, šis pasākums mūs visus tik ļoti satuvināja, un ir ļoti žēl, ka tik ļoti drīz mēs katrs iesim savu ceļu. Tās dusmas par nogurdinošajiem mēģinājumiem, kas beigās izlīdzinās ar neaprakstāmu prieku par padarīto. Tas gandarījums, kas bija piektdien, jau pirms izrādes, kad redzi, kad nāk tuvinieki un viņi šo vakaru ir veltījuši mums, tas mums bija ļoti svarīgi. Stāvot uz skatuves un dziedot dziesmu, kas tagad viennozīmīgi būs mūsu klases himna un ar to asociēsies visi vidusskolas gadi, un redzot asaras vecāku acīs, arī pašai sāk birt asaras, kas reizē ir prieka asaras par padarīto, bet skumju asaras par to, ka tas ir noslēdzies. Šobrīd īstenībā vēljoprojām ir lielas pārdomas par šo visu un gribas pēdējos mēnešus maksimāli izbaudīt kopā, pavadīt forši laiku. Īstenībā emocijas ir neaprakstāmas, sanāca perfekti, un tas viss gatavošanās laiks pietrūkst ļoti.”