Druvas Vidusskola

Augusts ir klāt, un laiks doties pa Pēra Ginta pēdām Norvēģijā.

 

6.augustā Druvas vidusskolas un Mereklis Račkauskas ģimnāzijas, Lietuva audzēkņi pirmo reizi viens otru ierauga projekta „Pēra Ginta ietekme mūzikā, mākslā un literatūrā” laikā, ja neskaita video un citu radošo darbu aplūkošanu skolas mājas lapā. Gaisā jūtama mazliet neziņa, satraukums, bet kopumā patīkamas gaidas!

 

Oslo mūs sagaida, pelēki sijājot lietutiņu. Vakariņas priecē vēderus un pēc ilgstošas sēdēšanas autobusā, silto vakariņu eiforijas pārņemti, piedzīvojumu kārie jaunieši dodas uz Oslo centru, kas ir apmēram 5 km attālumā. Kam gan vajadzīga papīra karte? Šodien viss ir moderni - karte ir tālrunī. Naksnīgi izgaismotā Oslo priecē, bet nogurums dara savu - jaunieši saprot, ka jāatgriežas - laiks pie miera doties… Ceļā uz naktsmītni telefona baterija izlādējas un karte pazūd… Tad jāiet, ļaujoties orientēšanās spējām.

 

Rīts atnes slapju pārsteigumu un ir nepielūdzams. Šķiet debesīs slūžas ir pušu plīsušas. Diena ir jāpārplāno, jo tādā laikā nav iespējams iet pastaigā. Jauniešu mītnē sarunājam semināru telpu un laiku izmantojam, lai viens ar otru iepazītos caur H.Ibsena prizmu.

Tiek pieņemts lēmums - kamēr līst, dosimies uz Tehnikas muzeju, kur katrā vecumā var atrast sev interesanto saistībā ar gaismu, skaņu, matemātikas un fizikas likumiem, kas savukārt aizraujošu spēļu veidā ir padarīti izprotami ikvienam.

Kamēr laiku vadām muzejā, lietus ir rimies. Tālāk dodamies uz Vīgelanda parku, kas ir pasaulē lielākais skulptūru parks, ko ir veidojis tēlnieks Gustavs Vīgelands. Tas ir viņa mūža darbs, veidots no 1939.gada līdz 1949.gadam. Parkā ir aplūkojamas vairāk kā 200 skulptūras bronzā, granītā un dzelzī kaltas. Apbrīnojami, cik precīzas ir emocijas skulptūru sejās un skulptūru kustībās ir nolasāmas sajūtas!

Pēc Vīgelanda parka dodamies uz Oslo centru, lai katrs savā tempā aplūkotu pilsētas galveno ielu Karl Johan. Tā aizved līdz karaļa pilij, ceļā uz pili ietve iepazīstina ar H.Ibsena darbu citātiem, t.sk. no lugas ,,Pērs Gints’’. Parlamenta, Rātsnama ēkas, Oslo operas jumts, kas plašam skatienam atklāj Oslo fjordu un Oslo pilsētu, Akercietoksnis un piekraste, un mazās kafejnīciņas ielu malās ļauj vērot un izjust pilsētas elpu.

 

Laiks skrien ātri- jādodas tālāk uz Hamāras pusi, ceļš virzās gar Norvēģijas lielāko ezeru Mjosa, kas ir 117 km garš un 15 km plats. Nakšņojam Jaunatne ar Misiju mācību centrā. Mūs ļoti silti uzņem un tiekam cienāti ar meksikāņu virtuvi – vakariņās zupa un kukurūzu čipsi. Vieglas, bet sātīgas vakariņas. Vakars ir lielisks, jādodas spēlēt volejbols un futbols. Diemžēl jauniešu aizrautība spēlē liek iepazīties ar slimnīcu darbību Norvēģijā.

 

Nākamajā dienā Hamārā iepazīstamies ar skaistu brīvdabas muzeju pie Mjosas ezera, kur ievērības cienīga ir 1152.gadā celtā Hamāras Doma baznīca, no kuras pāri palikušas gan tikai drupas, bet šīs drupas ir ietērptas ar stikla sienām un jumtu, kas tika uzceltas 1998.gadā. Stikla baznīcas autori ir arhitekti Lund & Slaatto. Tērauda konstrukcijas nes 4800 m²stikla plākšņu.

Tālāk ceļš ved uz Pēra Ginta ceļu, kur plānojam apmeklēt vietu, ko sauc ,,Helvete’’, kas ir īpašs ģeoloģisks veidojums, ko ir izveidojusi ledus

laikmetā ledus aste, atkāpdamās ar akmens un ledus gabaliem, izgraužot milzīgus iedobumus kalnā 40 m dziļumā 20 m platumā. Ceļš uz Helvete, ko latviski tulko Elle, arī izveidojas kā ceļš uz elli – plānoto 2 stundu vietā braucam gandrīz 4 stundas un izvēlētais labākais ceļš izrādās ir gana nervu kutinošs. Nebijām plānojuši, bet piedzīvojām šauros, mazos Norvēģijas ceļus, kas serpentīnā vijas aizvien augstāk un augstāk līdz kalnu virsotnēm. Tie, kas alka adrenalīna, to varēja izbaudīt, tie, kas vēlējās piedzīvot skaistus kalnu dabas skatus, arī varēja piedzīvot.

Lai cik mums neticami šķistu, mēs tiešām sasniedzām Helvete. Jāatzīst- bija tā vērts!

Tādā smīņājošā nokrēslī kalnu kāpienā tik viegli iztēloties gan troļļus, gan kalnu garus un tik pašsaprotami šķiet H.Ibsena izvēlētie tēli lugā.

Kalni rosina uz līdzībām un pārdomām. Viena no meitenēm atzīst: „Man patika nokāpt ellē, bet kā man patīk, ka es no turienes izkāpu!”

 

Naktsmītne - vairāk kā 1000m virs jūras līmeņa kalnu plato, kur vēji bija kārtīgi ieskrējušies. Pat vispārgalvīgākajiem piedzīvojumu meklētājiem nenāca prātā vakarā doties kalnos.

 

Cik jauki, vējš nakti iztrakojies un jaunā dienā ļauj mums doties gan ar riteņiem kalnos, gan ar laivām uz kalnu ūdeņiem, gan pārgājienā.

Kalni man vienmēr atgādina par Radītāju. Uz milzīgo kalnu fona liek apjaust, cik niecīgs gan esmu, bet - lai cik niecīgs, tomēr līdzdalīgs un piederīgs Radītāja pasaulē.

 

Tuvojas brauciena kulminācija un mērķis – klātienē piedalīties Pēra Ginta festivālā Gudbradsdālē, skatoties brīvdabas izrādi „Pērs Gints”. Izrādes organizētāji ir parūpējušies par izrādes kopsavilkuma pārstāstu pirms izrādes gan norvēģu, gan vācu un angļu valodā. Mums kā īpašiem viesiem tiek iespēja lietot audiogidus angļu valodā, pirms katras ainas īsi tiek izstāstīts notikums.

Izrādes darbība noris ezera krastā, kur vienīgā dekorācija ir milzīgs akmens un (nosacīti) abās skatuves pusēs kalni. Laika vecis skatītājus nežēlo, ir +7ºC un vējš no ezera. Norvēģi sēž biezajos slēpošanas kombinezonos un kārtīgos zābakos. Ārzemnieki atšķiras ar īpašu ietīšanās prasmi visur, kur ir bijis iespējams ietīties. Protams, arī mēs esam iepakojušies līdzpaņemtos pledos un guļammaisos.

Izrāde nemanot ierauj sevī un aizmirstas aukstums. Izrāde fascinē gan ar mūziku, gan horeogrāfiju, gan Pēra Ginta akrobātiskajiem trikiem – salto, stāvēšana uz galvas utt., katra aktiera spēli…. Un, ja esi izlasījis lugu, tad var saprast, pat nesaprotot norvēģu valodu. Ainas tik nepārprotami tiek izdzīvotas.

 

Parastais ezera krasts spēj radīt gan miglu, gan pacelties, kur no pazemes līst ārā troļļiem, krasts spēj pārvērsties par kuģi utt.

Pogu Lējējs spēj iet pa ūdens virsu….

Izrāde liek noticēt, ka darbība ir karstā Marokas krastā, un šausmās nodrebēt sirdij, kad ātrlaiva uzsprāgst ezera vidū… Ir specefekti, kas pārsteidz visneiedomājamākajos brīžos un veidos, ir mūzika, aktierspēle un izteiksmes līdzekļi, kas papildina izrādi un notiekošo dara patiesāk uztveramu.

Izrādi tiešām var saukt par brauciena kulmināciju.

 

Projekts noteikti ir sasniedzis savu mērķi – ir radīta interese par norvēģu kultūru, t.sk. valodu, kas ir kultūras sastāvdaļa. Pat vairāk- jaunieši ir sadraudzējušies – pasaule kļūst plašāka, ja zini- kaut kur pasaulē ir tavējie. Ja ir jaunieši, kas saka, ka šī izrāde ir radījusi interesi izlasīt vēl kādu H.Ibsena darbu un ka ir vēlēšanās vēl atgriezties, tad ir sasniegts vairāk kā bija plānots un cerēts.

Sēkla ir kritusi auglīgā zemē.

Paldies projekta atbalstītājiem Ziemeļu Ministru padomei par gūto pieredzi, iespaidiem, draugiem!