Druvas Vidusskola

Devāmies uz skolu, kas atrodas Gēzekē. Ar vilcienu līdz turienei bija jābrauc aptuveni pusstundu, tāpēc rīti sākās ļoti agri. Ierodoties skolā, bijām patīkami pārsteigtas – tā bija plaša, moderna un patiesi skaista. Visur sienas rotāja skolēnu radītas gleznas – katra ar savu stāstu un raksturu. Skolā mācās ap tūkstošs skolēnu, taču ēka ir tik liela, ka pūļa sajūtas nemaz nav.

Tur satikām arī savus vācu draugus, kurus jau pazinām – septembra beigās viņi bija ciemojušies pie mums Druvā. Mūs sagaidīja mīļi - ar konfektēm un Latvijas karogu. Kopā piedalījāmies aktivitātēs, izstaigājām skolu un uzzinājām daudz jauna par viņu mācību vidi. Interesanti, ka skolēniem katrs starpbrīdis jāpavada ārā – tad viss pagalms burtiski čum un mudž no skolēniem, kas spēlē, sarunājas un smejas. Mācību stunda ilgst 45 minūtes, taču bieži vien tās ir blokstundās, proti, 90 minūtes bez pārtraukuma. Bioloģijas, ķīmijas un fizikas klases durvis nevar atvērt no ārpuses, tāpēc, ja kāds kavē, skolēnam jāklauvē pie druvīm un jāgaida līdz skolotājs tās atvērs. 

Vācu skolēni šķita ļoti kārtīgi un disciplinēti – ja kāds grib ko teikt, jāpaceļ roka. Pie mums, Druvas vidusskolā, tā vairs nav ierasta prakse. Iespējams, tāpēc, ka esam ļoti klusa klase, un skolotāji bieži priecājas, ja kāds aktīvi izsaka savu viedokli. Turpretī Vācijā līdzdalība stundā ir ļoti nozīmīga – skolēna atzīmi veido arī tas, cik bieži viņš atbild uz jautājumiem un iesaistās diskusijā.

Trešā diena Vācijā sākās pavisam agri – plkst. 7.50 jau bija jābūt skolā. Sadalījāmies jauktās grupiņās, lai katrā būtu gan vācu, gan latviešu skolēni. Pirmajā stundā devāmies līdzi uz mācību stundām. Man bija iespēja vērot ķīmijas stundu, kurā skolēni veica eksperimentu. Atšķirībā no mums, viņi to neveic katrs pie sava galda. Grupas dodas strādāt velkmes skapī pat tad, ja eksperiments nav bīstams. Izrādās, laboratorijas darbi viņiem notiek reti, tāpēc šādi eksperimenti ir īpašs notikums.

Pēcpusdienā devāmies uz Minsteri – lielāku un dzīvīgāku pilsētu ar aptuveni 270 tūkstošiem iedzīvotāju. Apmeklējām vietējo pilsētas muzeju un bijām ļoti priecīgas, ka līdzi devās mūsu vācu valodas skolotāja, kura palīdzēja visu iztulkot un paskaidrot.

Minstere ir pazīstama ar milzīgu skaitu velosipēdistu – dažas ielas pat ir paredzētas tikai viņiem, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam, šķērsojot ceļu. Vācijā gandrīz katrā pilsētā ir vismaz divas baznīcas, un tās ir ievērojami lielākas nekā pie mums Latvijā. Arī Minstere nebija izņēmums. Starp citu, visā Vācijā ir vairāk nekā 24 tūkstoši baznīcu!

Devāmies uz Soestu, pilsētu ar aptuveni 46 tūkstošiem iedzīvotāju. Vispirms apmeklējām pilsētas muzeju, kur izmantojām audiogidus, bet pēc tam kopā ar vācu skolēniem izpētījām ievērojamākās pilsētas vietas, pildot dažādus uzdevumus. Tajos bija jāatbild uz jautājumiem, tādējādi pilsētu izzinājām ne tikai mēs, bet arī paši vācieši, jo daudzi no viņiem šīs vietas aplūkoja pirmo reizi.

Šeit arī pirmo reizi Vācijā iegājām baznīcā. Tā patiešām bija ļoti grezna un iespaidīga – ar vitrāžām, augstiem griestiem un skaistu, klusu atmosfēru.

Šajā dienā bijām izlēmušas viena otru apdāvināt. Izlozējām cilvēku un piemeklējām mazu, personisku dāvaniņu, kas viņam piestāvētu. Vēlāk sapulcējāmies vienā no istabiņām, dalījāmies emocijās un apdāvinājām cita citu. Tā bija sirsnīga un jautra vakara aktivitāte, kas palīdzēja vēl vairāk saliedēties un radīt kopības sajūtu.

Atkal agrs rīts – devāmies uz skolu. Apmeklējām mācību stundas, bet vēlāk devāmies atpakaļ uz Paderbonu, kur muzejā izzinājām vēsturiskos aspektus par Vestfāleni, taču novakarē atkal devāmies uz skolu, šoreiz lai iepazītos ar vācu tautas dejām. Diemžēl dejotāji nebija tērpušies tradicionālajos tautas tērpos, bet džinsos un ikdienas apģērbā, tomēr tas netraucēja izbaudīt viņu enerģiju un prieku. Pēc nelielas uzstāšanās vienojāmies dejā visi kopā, mācoties tradicionālās dejas kopā ar vācu skolēniem. Tā bija sirsnīga un jautra pieredze, kas vēl vairāk saliedēja mūs visus.

Pēdējo reizi kāpām vilcienā, lai dotos uz Gēzeki un atvadītos no jauniegūtajiem draugiem. Kopīgi izveidojām lielu zīmējumu uz audekla, kas atspoguļoja mūsu kopīgi pavadīto laiku gan Vācijā, gan Latvijā. Atmosfēra bija reizē priecīga un skumja. Pateicāmies vācu skolēniem ar sagatavotajām dāvaniņām un atskatījāmies uz visiem kopīgajiem mirkļiem, kas mūs vienoja šajā nedēļā.

Vācieši atzinās, ka viņiem ļoti patika Latvija. Viņi novērtēja mūsu infrastruktūru, kultūru un viesmīlību. Ar lielu interesi viņi nogaršoja latviešu ēdienus, un īpaši iemīļoja rupjmaizes kārtojumu. Viņus iespaidoja arī mūsu tautas deju prasmes, taču visvairāk priecēja jaunā draudzība, kas radās starp mums. 

Priekšpusdienu pavadījām Ķelnē – ceturtajā lielākajā Vācijas pilsētā. Vislielāko iespaidu uz mums atstāja Ķelnes katedrāle, kas ir UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objekts. Milzīgā gotikas katedrāle ar savu varenību un smalkajām detaļām atstāja elpu aizraujošu iespaidu – brīdi, kad stāvējām tās priekšā, gribējās vien klusēt un skatīties. Piecpadsmit valodas un kultūras novirziena skolnieces bija nonākušas vietā, ko gaidīja visu ceļojumu – un pat laiku pirms tā. Lielākās entuziastes uzkāpa 533 pakāpienus augšup katedrāles tornī. Kājas trīcēja, sirds sitās straujāk, bet prieks un sajūsma bija nepārvarami.

Ironiski, bet tieši šeit, blakus šim iespaidīgajam kultūras piemineklim, jūtama modernās pasaules klātbūtne – veikali, kafejnīcas un pat McDonald’s, kurā, protams, arī iegriezāmies.

Apmeklējām arī Lindt šokolādes muzeju. Tur redzējām šokolādes strūklakas, vērojām, kā top šokolāde, un, protams, nobaudījām to paši. Vēlāk iegādājāmies saldu suvenīru klāstu. 

Lidostā sastapāmies ar izaicinājumiem – geitu maiņas, stingrākas drošības pārbaudes nekā Latvijā un pat koferu mērīšana. Dažām nācās piemaksāt par bagāžu, jo tā bija tikai dažus centimetrus par augstu vai platu. Kad beidzot iekāpām lidmašīnā, valdīja atvieglojums un prieks – mēs bijām pārgurušas, bet laimīgas doties mājās, atkal uz Latviju.